Cilvēka "Es" stāvokļi: Bērns, Pieaugušais un Vecāks
Pabeidzu lasīt Erika Berna grāmatu "Spēles, ko spēlē cilvēki", un vēlos padalīties ar savām atziņām.

Ēriks Berns, ievērojams psihiatrs un transakcionālās analīzes pamatlicējs, savā darbā "Spēles, ko spēlē cilvēki" iepazīstināja pasauli ar unikālu veidu, kā izprast cilvēku uzvedību un mijiedarbību. Viens no šīs teorijas stūrakmeņiem ir "Es" stāvokļu modelis, kas apraksta, kā mēs domājam, jūtam un rīkojamies dažādās situācijās. Šie trīs "Es" stāvokļi ir Bērns, Pieaugušais un Vecāks. Lūk, īss ieskats katrā no tiem.

1. Bērns
Bērns ir mūsu emocionālais un instinktīvais "Es". Tas iemieso mūsu bērnības pieredzes un reakcijas. Šajā stāvoklī mēs varam izjust prieku, radošumu, spontanitāti, bet arī bailes, dusmas vai aizvainojumu.
  • Pozitīvais Bērns: Spontāns, ziņkārīgs, rotaļīgs, pilns prieka. Šis stāvoklis dod mums enerģiju un dzīvesprieku.
  • Negatīvais Bērns: Baidās, manipulē vai reaģē neadekvāti, sevi žēlo vai kļūst kaprīzs.
Piemērs: Kad tu sirsnīgi smejies par joku vai esi radošā darbā, tu esi savā Bērna stāvoklī.


2. Vecāks
Vecāks ir mūsu iekšējais audzinātājs un noteicējs. Tas ir balstīts uz mūsu pašu vecāku vai citu autoritāšu ietekmi. Šajā stāvoklī mēs cenšamies aizsargāt vai kontrolēt citus, izmantojot mācības un uzskatus, ko esam pārņēmuši no citiem.
  • Pozitīvais Vecāks: Atbalstošs, rūpīgs un aizsargājošs. Palīdz un motivē citus.
  • Negatīvais Vecāks: Kritizējošs, kontrolējošs vai nosodošs. Uzliek pārspīlētus noteikumus.
Piemērs: Kad tu draugu mierini pēc grūtas dienas vai izsaki nosodījumu par kādu nekārtību, tu esi savā Vecāka stāvoklī.


3. Pieaugušais
Pieaugušais ir racionāls, objektīvs un analītisks "Es". Tas spēj risināt problēmas, pieņemt lēmumus un novērtēt situācijas, balstoties uz faktiem, nevis emocijām vai pagātnes pieredzi.
  • Pozitīvais Pieaugušais: Līdzsvaro Bērna un Vecāka ietekmi, pieņemot saprātīgus lēmumus.
  • Negatīvais Pieaugušais: Var kļūt auksts vai pārlieku analītisks, ignorējot emocijas.
Piemērs: Kad tu apsver labākās iespējas iegādāties jaunu preci vai organizē sapulci, tu rīkojies Pieaugušā stāvoklī.
Spēles, kā aprakstīja Berns, ir atkārtoti uzvedības modeļi, kurus cilvēki izmanto, lai iegūtu emocionālu labumu vai izvairītos no patiesas tuvības. Šīs spēles bieži sakņojas mūsu "Es" stāvokļu dinamikā.
Piemēri:

  1. "Jā, bet…"
Šī spēle bieži rodas Pieaugušā un Vecāka stāvokļu mijiedarbībā, bet tās saknes ir Bērna nevēlēšanās risināt problēmu.
  • Kā tas notiek: Cilvēks meklē padomu, un sarunu biedrs piedāvā risinājumu. Tomēr uz katru ieteikumu cilvēks atbild ar "Jā, bet tas nestrādās, jo…". Beigās padomdevējs jūtas neapmierināts, bet spēles dalībnieks nostiprina pārliecību, ka viņa problēmas nav atrisināmas.
  • Kāpēc tas notiek: Šī spēle palīdz cilvēkam saglabāt savu problēmu kā identitātes daļu vai izvairīties no reālas atbildības tās risināšanā.
  • Piemērs: "Es nevaru atrast labu darbu." – "Varbūt pamēģini pieteikties jaunai vakancei?" – "Jā, bet tur prasa pieredzi, kādas man nav."

2. "Es tikai gribēju palīdzēt"
Šī spēle bieži vien sākas Vecāka stāvoklī, kur viens cilvēks mēģina uzņemties atbildību par cita problēmu.
  • Kā tas notiek: Kāds piedāvā savu palīdzību, pat ja tā nav prasīta. Kad palīdzība netiek novērtēta vai tiek noraidīta, "palīgs" jūtas aizvainots un ieslīgst Bērna stāvokļa aizvainojumā.
  • Kāpēc tas notiek: Cilvēks vēlas justies vajadzīgs vai pārāks, taču viņa palīdzības piedāvājumi var būt uzbāzīgi vai pārāk kontrolējoši.
  • Piemērs: "Es tev iedevu tik daudz labu padomu, bet tu neko neizmantoji! Skaties, cik daudz esmu izdarījis tavā labā, un tu mani nenovērtē!"

3. "Ja nebūtu tevis"
Šī ir attiecību dinamiku spēle, kurā viens partneris vaino otru savos dzīves ierobežojumos vai neveiksmēs.
  • Kā tas notiek: Viena persona apgalvo, ka viņas dzīve būtu bijusi labāka, ja otrs nebūtu traucējis. Tas nostiprina viņu Bērna stāvokli kā upuri, bet otru partneri nostāda Vecāka lomā kā kontrolētāju.
  • Kāpēc tas notiek: Šī spēle ļauj izvairīties no atbildības par saviem lēmumiem un piešķir citiem vainu par neveiksmēm.
  • Piemērs: "Es varēju veidot veiksmīgu karjeru, ja nebūtu tevis un tava pastāvīgā neapmierinātība."
Kāpēc spēles rodas?
  • Cilvēki mēdz spēlēt spēles, jo tās piedāvā zināmu emocionālu iznākumu, pat ja tas nav veselīgs.
  • Izpratne par savu un citu "Es" stāvokļiem palīdz atpazīt spēles un tās pārtraukt, veicinot autentiskas attiecības.
Secinājums
Izpratne par "Es" stāvokļiem un spēlēm ir lielisks rīks pašizaugsmei un attiecību uzlabošanai. Bērns dod mums dzīvesprieku, Vecāks – struktūru, bet Pieaugušais – līdzsvaru. Izmantojot transakcionālo analīzi, mēs varam apzināties, kad un kā rīkojamies, lai veidotu harmoniskāku un apzinātāku dzīvi.

Runājot par šo grāmatu, tā nebija viegli lasāma. Dažas analīzes bija grūti saprast, jo lasīju 2000. gada izdevumu, savukārt pirmais oriģinālais izdevums iznāca 1967. gadā. Autors arī minēja, ka mūsdienās mēs spēlējam vairāk spēļu nekā tajā laikā, un daži piemēri ir mazliet novecojuši. Tajā pašā laikā grāmata šķita ļoti interesanta un lika aizdomāties par to, kurās situācijās izpaužas mans iekšējais bērns un vecāks, kā arī kāds tieši tas ir.


  • Kurš "Es" šodien runā tavā vietā – Bērns, Pieaugušais vai Vecāks?